Pašvērtējums un pašvērtība ir viena no svarīgākajām sieviešu tēmām. Neraugoties uz to, ka vairums sieviešu uzskata, ka ar pašvērtējumu viņām viss ir kārtībā, ar pašvērtību un mīlestību pret sevi it kā arī, taču praksē viss parasti izskatās tieši pretēji.
Vai jūs pazīstat kaut vienu sievieti, kura neuzskatītu, ka viņai būtu ārkārtīgi nepieciešams notievēt, palielināt krūtis, pagarināt kājas, samazināt degunu, nostiept ādu, izlīdzināt grumbas un tā tālāk? Kura nečīkstētu par to kaut vai dažreiz?
Turklāt vairākums sieviešu nesūdzas vis draudzenei virtuvē, bet gan tieši tiem vīriešiem, ar kuriem viņas ir attiecībās. Tiem, kuri viņas mīl, un kuriem it kā vajadzētu apbrīnot savu sievieti, jūsmot un iekārot.
Uzmanību, jautājums: kā vīrietis var apbrīnot sievieti, kura šaubās pati par sevi?
Kura šaubās par savu skaistumu, savu pievilcību šā vīrieša acīs, un kura viņam turklāt vēl jautā:
Vai es neesmu pārāk resna, pārāk veca priekš tevis, vai mans celulīts nav pārāk briesmīgs? Vai tu tādēļ mani nepametīsi? Tiešām? Nepārstāsi mīlēt? Varbūt man pierakstīties uz plastisko operāciju? Nogriezt vēderu?
Kā?! Nu sakiet, kā viņam, nabadziņam, turpināt jūsmot par viņu?
Uzmanību, otrais jautājums: vai tiešām kāds nopietni domā, ka vīrietis vēlas sev blakus redzēt cietēju, kas mūžīgi šaubās, un nevis pārliecinātu par sevi karalieni?
Atgriežamies pie būtības: kā mēs varam sev palīdzēt no nepārliecinātās aitas kļūt par apbrīnas vērtu, pārliecinātu par sevi karalieni?
Ik reizi, kad uznāks vēlēšanās bilst kaut pušplēstu vārdiņu par visu augstākminēto, ir jāpagūst sevi apturēt un stingri sev atgādināt sekojošo:
Kad es skaļi pasaku kaut ko nevainīgu, piemēram,: “Apgriezu matus. Vai tev patīk?”, nerunājot jau par “Vai esmu kļuvusi resnāka?” – vīrietis to dzird citādāk! Viņš it kā dzird:
ES SEV NEPATĪKU! ES ESMU NEGLĪTA!
Es neesmu par sevi pārliecināta un vēlos, lai tu mani pārliecini, ka esmu vēl kaut kā vērta!
Ja jūs nevēlaties, lai jūsu (un vispār jebkurš) vīrietis par jums to zinātu, tam vien jau būtu jākļūst par pietiekamu motivāciju aizvērt muti un paklusēt.
Reizēm es pat jūtu līdzi vīriešiem. Es saprotu, ka viņi (normālie) vēlas sev blakus īpašu sievieti un karalieni, kas ir pilnībā par sevi pārliecināta, tādu, kura zina Noslēpumu.
Bet mēs tā vietā: “Sveiks! Esmu pilnīga aita, un tūlīt pastāstīšu tev par saviem kompleksiem.”
P.S. Ja šis domu izklāsts tomēr nepalīdzēs atturēt savu kompleksu izklāstīšanu savam vīrietim, nu tad es nezinu…tad…medicīna ir bezspēcīga.